Visos 20. gadsimta pirmajos gados militārie sasniegumi pārveidoja militāro spēku spēku un iespējas visā pasaulē. Inovācijas ātri noveda pie globālas konkurences, kad valstis sāka krāt ieročus, paplašināt savu militāro lielumu un mobilizēt šīs vienības konfliktiem.
NESPERIĀLA KONKURENCE
GALVENIE Pirmā pasaules kara cēloņi
Laikā no 1870. līdz 1914. gadam globālo lielvaru starpā tika izveidots aliansi. 1882. gada Trīskāršā alianse saistīja Vāciju, Austriju-Ungāriju un Itāliju, savukārt 1907. gada Trīskāršā antante saistīja Franciju, Lielbritāniju un Krieviju. 1914. gadā šīs alianses radīja konflikta domino efektu, kad valstis tika ievilktas karā, lai aizsargātu savus sabiedrotos.
NACIONĀLISMS
Laikā no 1870. līdz 1914. gadam visā pasaulē plosījās jaunā imperiālisma laikmets. Eiropas nācijas īstenoja agresīvu imperiālisma politiku. Tādas valstis kā Lielbritānija un Francija paplašināja savu darbību visā pasaulē. Palielinoties kolonizācijai, palielinājās arī konkurence un spriedze starp globālajām varām par zemi un resursiem.
Nacionālisms ir dziļa patriotisma izjūta pret savu valsti. Pirmskara imperiālisma pieauguma un robežu paplašināšanās dēļ nācijas attīstīja pārākuma izjūtu un savas intereses izvirzīja krietni priekšā citiem. Nacionālisms deva tautām pārmērīgu pārliecību par savu militāro varenību, kas palīdzēja noteikt I pasaules kara posmu.