Teika ir īss stāsts, kas sniedz mācību vai morāli, kas parasti tiek teikts stāsta beigās. Pasakās galvenie varoņi ir dzīvnieki un dabas elementi.
Visām teiksmām ir četras galvenās iezīmes. Pirmā iezīme ir simbolika. Fabulu varoņi nav cilvēki, un viņu konflikti simbolizē konfliktu vai nepareizu notikumu veidus, kādi būtu cilvēkiem. Otra iezīme ir antropomorfizācija. Tas nozīmē, ka galvenie varoņi ir dzīvnieki vai pat nedzīviem priekšmetiem tiek piešķirtas cilvēka iezīmes un īpašības. Trešā iezīme ir humors. Fabulas tiek stāstītas smieklīgā un izklaidējošā tonī, kas bieži atspoguļo cilvēka rakstura stulbumu un muļķību. Fabulu pēdējā iezīme ir tāda, ka vienmēr ir kāda stāsta mācība vai morāle. Galvenais varonis mācās no savām kļūdām un stāsta beigās redz viņu kļūdas. Bieži vien beigās ir rinda, kurā norādīts morāle, piemēram: “Nekāds labestības akts nekad netiek izniekots” vai “Lēna un vienmērīga uzvar sacensībā”.
Pasakām ir ļoti ilga vēsture, un tās pastāv jau daudzus gadus. Ezops, kurš dzimis ap 620. gadu p.m.ē., bija grieķu fabulists un stāstnieks, kurš uzrakstīja daudzas teikas, kas joprojām ir labi zināmas. 1600. gados franču rakstnieku Žanu de la Fontainu iedvesmoja Ezops un viņš uzrakstīja daudzas teikas, kuru pamatā bija toreizējā baznīca un augstākā klase. Viņš uzskatīja, ka teikai jākoncentrējas ap morāli, un uzskatīja morāli par vissvarīgāko daļu.
Tradicionāli un joprojām fabulas tiek izmantotas, lai bērniem mācītu nodarbības par atbildību, smagu darbu, laipnību un citiem svarīgiem dzīves un pieaugšanas aspektiem. Fabulas var izmantot kā enkura tekstus rakstīšanas blokā, kur studenti raksta paši savas fabulas, vai arī tos var lasīt un analizēt kopā kā lasīšanas vienību.